Lietusmēteļu izcelsme ir Ķīnā. Džou dinastijas laikā daži cilvēki izmantoja augu "Li", lai izgatavotu lietusmēteli, lai novērstu lietus, sniegu, vēju un ēnu, un šāda veida lietusmēteli bieži sauc par "audumu". Aptuveni pavasara un rudens periodā senie cilvēki bija izgudrojuši eļļas auduma lietusmēteli. "Zuo Chuan: Twenty-7 Years of Mourning Gong" satur: "Chen Chengzi drēbes veido spieķus". Du iepriekš piezīme: "sistēma, lietusmētelis". Qing Duan Yu uzskata, ka sistēma nav salmu lietus rīku, ja šodienas eļļas drēbes. Kā liecina pētījumi, tolaik cilvēkiem bija izpratne par sausajiem eļļas augiem tungu un eonu, un tā sauktais eļļas audums bija lietus necaurlaidīgs audums, kas izgatavots, izžāvējot audumu ar tunga eļļu vai cui eļļu. Pēc nokļūšanas Ziemeļu un Dienvidu dinastijās eļļas auduma lietusmēteļu ražošana ir spērusi soli tālāk, tos var apstrādāt uz zīda, un to var izgatavot arī no zīdtārpiņa kokona papīra. Sui dinastijas laikā lietusmēteļi tika izgatavoti no eļļas auduma. "Sui grāmatā" reiz bija ierakstīts, ka Sui imperators Jans vēroja medības un sastapa lietus "pa kreisi un pa labi eļļas apvalkā". Taču šāda veida brezenta lietusmētelis ir dārgs un vienkāršam cilvēkam grūti dabūjams, un tikai augstmaņi ir svētīti ar to izbaudīt. Tanu dinastijas lietusmētelis bija lilijas mēteļa un cepures kombinācija, un Tang Zhangzhi un vārds "Yugezi" teica: "Zaļai cepurei, zaļai lilijas mētelim, slīpam vējam un lietum nav jāatgriežas", kas patiesi raksturo situāciju, kad strādājošie valkā lietusmēteļus darbā. Tāpēc tiek teikts, ka no augu lapām ir izgatavotas "zaļās cepures" un "zaļās drēbes", un Tangu dinastijas laikā bija lietusmēteļi no zīda. Ilgu laiku mētelis un cepure joprojām bija populāri lietusmēteļi, taču, attīstoties sabiedriskajiem produktīvajiem spēkiem, tie vairs nebija salmu pārklāji, bet gan tika aizstāti ar brūniem, un ražošana kļuva arvien izsmalcinātāka. Song un Juaņu dinastijās audums bija lietusmētelis armijas karavīriem. Mingu un Cjinu dinastijās aristokrātiskie zinātnieki arī deva priekšroku valkāt drēbes un cepures, piemēram, Jia Baoyu filmā "Sapnis par sarkanajām savrupmājām", "nefrīta adata", kas lietainās dienās tika novilkta no nefrīta zāles, un "zelta rotangpalmas cepure". izgatavota no rotangpalmas ādas un nosmērēta ar tunga eļļu, kas izraisīja meiteņu sajūsmu. Kā lietus necaurlaidīgs apģērbs tika izmantots līdz modernu jaunu plastmasas lietusmēteļu parādīšanās brīdim un pamazām pazuda no cilvēku redzesloka. Tomēr dažos attālos kalnu apgabalos joprojām ir iespējams redzēt ķērpjus, kas izgatavoti no augu šķiedrām.
1747. gadā franču inženieris Fransuā Freino izmantoja lateksu, kas iegūts no gumijas koka, lai iemērktu auduma apavus un mēteļus šajā lateksa šķīdumā, lai padarītu to ūdensizturīgu. Kādā gumijas rūpnīcā Skotijā, Anglijā, strādāja kāds strādnieks vārdā Makinduss, kuram kādu dienu 1823. gadā McKindus darba laikā nejauši uzpilināja gumijas šķīdumu uz drēbēm. To uzzinājis, viņš ātri noslaucīja to ar rokām, bet šķidrā gumija, šķiet, bija iesūkusies viņa drēbēs, un tā vietā, lai noslaucītu, tā tika pārklāta gabalā. Makindūzs nevēlējās izmest apģērbu, tāpēc viņš to joprojām valkāja uz darbu un no tā. Drīz pēc tam McIndous atklāja, ka apģērbs ir gumijots ar ūdensnecaurlaidīgas līmes slāni, kas bija neizskatīgs, bet necaurlaidīgs. Viņš vienkārši gumija visu apģērbu, un rezultāts bija apģērbs, kas varēja pasargāt no lietus. Ar šo jauno kleitu McIndous vairs nav jāuztraucas par lietus. Drīz vien ziņa par jaunumu izplatījās, un, kad kolēģi rūpnīcā to uzzināja, viņi sekoja Mackindus piemēram un izgatavoja ūdensizturīgus lentes lietusmēteļus. Vēlāk lentes lietusmēteļa slava auga, piesaistot britu metalurga Parksa uzmanību, kurš arī pētīja šo īpašo apģērba gabalu. Parks atklāja, ka apģērbs ar gumijas pārklājumu, lai arī necaurlaidīgs, ir ciets un trausls, tāpēc tas nav ne estētiski pievilcīgs, ne ērti valkājams. Parks nolēma veikt dažus apģērba uzlabojumus. Tikai 1884. gadā Parkes izgudroja un patentēja tehnoloģiju, kā izmantot oglekļa disulfīdu kā šķīdinātāju gumijas šķīdināšanai un hidroizolācijas izstrādājumu izgatavošanai. Lai izgudrojumu ātri izmantotu ražošanā un komercializēšanā, Parks pārdeva patentu vīrietim vārdā Čārlzs. Vēlāk lietusmēteļus sāka ražot lielos daudzumos, un tirdzniecības nosaukums "Charles Raincoat Company" ātri kļuva populārs visā pasaulē. Tomēr cilvēki nav aizmirsuši McIndous kredītu, un visi lietusmēteli sauc par "MacIndous". Kopš tā laika vārdu "lietusmētelis" angļu valodā sauc par "mackintosh". Divdesmitajā gadsimtā plastmasu un dažādu ūdensnecaurlaidīgu audumu parādīšanās padarīja lietusmēteļus arvien bagātākus stilu un krāsu ziņā. Pēc 20. gadsimta 60. gadiem plaši populāri kļuva lietusmēteļi no plastmasas plēves vai apstrādāta lietus lupata.